Andrejs Ķiģelis
Andrejs Ķiģelis uzskatāms par vienu no dārza keramikas aizsācējiem Latvijā. "Pie jūras" ir vēlīns mākslinieka lielformāta dārza keramikas darbs. Oriģināli veidots 1983. gadā kā eksponāts 8. dārza keramikas izstādei, veltītai etnogrāfiskajiem motīviem mākslā. Sižetiski tas risina jūrniecības tēmu, uzsverot jūras un ūdeņu nozīmi Latvijas tradicionālajā kultūrā.
1988. gadā eksponēts Kurzemes keramikas dienu izstādē Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. Kurzemes keramikas dienas bija Andreja Ķiģeļa iecerēts un kūrēts pasākums, kas aizsākās 1982. gadā un bija vērsts uz Kurzemes keramikas tradīciju saglabāšanu, attīstīšanu un popularizēšanu.
Padomju okupācijas centralizētajā un subordinētajā kultūras sistēmā noteikta vieta tika atvēlēta materiālos bāzētai mākslas praksei—t.s. lietišķajai mākslai jeb dekoratīvi lietišķajai mākslai. Sākot ar 60. gadiem, lietišķajā mākslā fokuss pārvirzījās no funkcionāliem, ikdienā lietojamiem priekšmetiem uz tēlojošiem un mākslas uzdevumus risinošiem objektiem. Kā tādi tie tika izmantoti interjeru iekārtošanai, eksterjeru noformēšanai, dārzu, parku un citas publiskās vides labiekārtošanai, ļaujot cilvēkiem ikdienā sastapties ar mākslu.
Profesionālu interesi par dārza keramiku, bet sākotnēji lielformāta keramikas objektu radīšanu un eksponēšanu Latvijā ievadīja Georgs Kruglovs (1905–1984)—nozīmīgs keramiķis, savulaik AS "M. S. Kuzņecovs" porcelāna, fajansa un māla izstrādājumu fabrikas darbinieks, viens no rūpnieciskās keramikas pamatlicējiem Latvijā, Latvijas Mākslas akadēmijas (tolaik – Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijas) profesors, Keramikas nodaļas vadītājs un ilggadējs mācībspēks. Domājams, tas noticis pēc šīs tendences atklāšanas izstādēs Eiropas valstīs.
Studijas
Andrejs Ķiģelis akadēmijas Keramikas nodaļā studēja laikā no 1959. līdz 1969. gadam. Kā viens no retajiem puišiem kursā un tāds, kurš ir ieinteresēts un spējīgs veidot lielākas formas, jaunais students ātri vien atrada kopīgu valodu ar profesoru Kruglovu. Sākumā formas izmēru ierobežoja akadēmijas apdedzināšanas krāsns, vēlāk lielāku izmēru panāca, apdedzinot vairākas daļas atsevišķi un tad tās savienojot. Taču, redzot studenta interesi, kādā brīdī Kruglovs apņēmās uzbūvēt ietilpīgāku krāsni. "Es redzēju, ka viņš tur mūrē, domāju – kā nu ļaušu profesoram vienam mocīties, tad nu gāju palīgā," atceras Andrejs Ķiģelis, kurš no rītiem pirms mācībām pievienojies mūrēšanas darbā, tādējādi iegūstot pieredzi arī keramikas krāšņu būvēšanā un lielformāta keramikas izveidē.
Bolderājas periods
Šīs prasmes un zināšanas noderēja Bolderājas būvmateriālu fabrikā. Tur Andrejam Ķiģelim tika uzticēts attīstīt palīgražošanu un pie viena vadīt nosacītu pulciņu rūpnīcas darbiniekiem, pretī jaunajam censonim dodot iespēju izmantot rūpniecībai paredzēto šamotu un milzīgās krāsnis, kurās apdedzināja drenāžas caurules. Turpat topošais mākslinieks uzbūvēja nelielu krāsniņu pulciņa dalībnieku darbiem un ražotnes resursu aktīvi izmantoja arī pats savai daiļradei. Izturīgais materiāls un augstie apdedzināšanas grādi (1200–1280°C) ļāva radīt objektus, kas bija droši eksponējami ārā, jo bez problēmām izturēja krasas atmosfēras apstākļu maiņas. Šajā laikā tapa virkne mākslas keramikas objektu – eksponāti grupu izstādēs, pirmajās, kurās Andrejs Ķiģelis piedalījās, un dārza keramikas skatēs, kas aizsākās 1969. gadā.
Bolderājā tapa gan viens no šobrīd zināmākajiem un vēl joprojām klātienes apskatei pieejamiem lielformāta darbiem – dekoratīva keramikas siena aptiekā Audēju ielā Vecrīgā. Tas ir netipisks gadījums, kad centralizētajā padomju sistēmā šāda mēroga darbs tika uzticēts studentiem (kopā ar grafiķi, vēlāk keramiķi Māri Ozoliņu, metālkalums – Ināra Gulbe). Gandrīz vienlaicīgi ar aptiekas sienu – 1969. gadā – Bolderājā tika radīts arī diplomdarbs. Tas bija lielformāta dārza keramikas objekts, un Andrejs Ķiģelis to aizstāvēja ar izcilību. Šajā procesā viņu atbalstīja gan profesors Georgs Kruglovs, gan ķīmijas zinātņu doktors, profesors Haralds Gode – viņš topošos keramiķus akadēmijā ievadīja glazūru maģiskajā pasaulē. Sekojoši diplomdarbs kā pateicība nonāca Godes īpašumā; šobrīd tā atrašanās vieta nav zināma.
Dārza keramika
Dārza keramika bija sava laika fenomens, kas uzplauka starp 1969. un 1986. gadu. Dārza keramikas izstādes tika rīkotas ik pēc diviem gadiem. Tās norisinājās Doma baznīcas dārzā Rīgā un Siguldā, Dārzkopības un biškopības biedrības dārzā. Andrejs Ķiģelis uzskatāms par dārza keramikas aizsācēju Latvijā. Pats gan min, ka tā bijusi vien sava veida treniņbāze, starpposms ceļā uz patiesi lielām formām un interjera noformēšanas projektiem. Mazāki un vidēji darbi veidoti, atsaucoties uz izstāžu uzsaukumiem un tēmām, kā arī lai izzinātu šamotmāla mehāniskās īpašības, apdedzināšanas specifiku. Un arī lai attīstītu sev raksturīgo plastiskās veidošanas pieeju, kurā priekšmeti – arī vislielākie – tiek it kā audzēti, veidoti ar brīvu roku."Vingrināju rokas un smadzenes," saka mākslinieks.
Tiesa, pēdējā dārza keramikas izstādē Andrejs Ķiģelis nepiedalījās. Tai paredzētais darbs gan tika iesākts, taču tā arī stāv puspabeigts, neapdedzināts mākslinieka darbnīcā "Virpnieki" un atgādina par brīdi, kad pēc daudzu gadu intensīva radošā darba keramiķis zaudēja ticību keramikas nozarei un kolēģiem un pameta mālu pavisam.
